Antras Mednes muzeja stāsti „Tā notiek…”

Amerikas kundze. Muzeju nakts pasākumā apmeklētāji dalās divās grupās - caurstaigātāji un tādi, kuri ieradušies uz ilgāku palikšanu. Pasākuma „desertā” ir uzaicināts aktieris Artis Robežnieks. Koncerts ir jau beidzies, publika izklīdusi, bet daži interesenti vēl nolēmuši uzkavēties. Garāka un nopietnāka saruna man sanāk ar kādu kundzi labākajos gados un viņas draudzeni, kura ietilpst Čaka „meiteņu” statusā, jo ir vecuma grupā no 80 līdz 90 gadiem. Kundze ir noklausījusies koncertu, izstaigājusi muzeju un atsēdusies atpūsties dzejnieka ēdamistabā. Es stāstu par muzeju, par dzejnieku, pievēršoties abām kundzēm. Jaunākā reaģē ļoti atsaucīgi, bet vecākā skatās uz mani diezgan vienaldzīgi. Mūsu saruna ar jaunāko kundzi iet uz beigām, kad viņa pievēršas savai vecākajai draudzenei un skaidrā angļu valodā saka: „Celies nu, laiks ir iet!” Izrādās kundze ir atbraukusi no Amerikas un nesaprot ne vārda latviešu valodā.

 

Telefona sarunas ar Jāni Peteru. A.Čaka biedrības priekšnieks Valdis Rūmnieks ir iecerējis izdot A.Čaka gadagrāmatu. Vajag kādus interesantus rakstus, ko tajā publicēt. Es iesaku dažus variantus publicēšanai, arī nesen iegūto A.Čaka „Poēma par ormani” rokrakstu. Bet nepieciešams priekšvārds, ko varētu uzrakstīt Jānis Peters, no kura es saņēmu oriģinālu. Zvanu dzejniekam un jautāju, vai viņš būtu ar mieru uzrakstīt priekšvārdu? J.Peters piekrīt. Vienojamies par datumu. Zvanu noteiktajā laikā, bet dzejnieks atrunājas, ka vēl nav gatavs. Es piesolu, ka pati rakstīšu, ja viņš nerakstīs, un tas noteikti nebūs tik augstā profesionālā līmenī. Dzejnieks saka, ka noteikti izdarīs šo darbu, bet, lai es ik pa brīdim viņam piezvanu, jo mani zvani viņu ļoti iedvesmojot. Pēc piektās zvanīšanas reizes viņš ir pietiekoši iedvesmots un es tomēr saņēmu Jāņa Petera rakstu gadagrāmatai.

 

 

Vietu sadalījums autobusā. Ieplānots 3 muzeju pasākums „ČAU, Pārdaugava”. (Čaks, Akuraters, Upīts) J. Akuratera muzeja kolēģi ir uztaisījuši skaistus plakātus, kur trīs literāti sasēdināti autobusā. A.Upīša muzeja vadītāja Inese Kaire vienu plakātu nosūta uz Latvijas Kultūras ministriju, muzeju darbinieku vadītājam Jānim Garjānam. Viņš apskatās un, kā sens Upīša patriots, saka: kāpēc Čaks sēž pie stūres autobusam, bet Upīts aizmugurē? Inese atbild: Čaks lasa karti un meklē ceļu, bet Upītim viss ir skaidrs un viņš mierīgi bauda braucienu.

 

 

Atceroties Emīliju Briežkalni un Mirdzu Ķempi. Laikā, kad Aleksandra Čaka dzīvoklis 1952. gadā pārgāja Latvijas PSR Rakstnieku savienības īpašumā, Emīlijai tika atvēlētas divas istabas. Bieži pie viņas viesojās un savas bēdas stāstīja dzejniece Mirdza Ķempe (1907 – 1974). Kādā zīmītē uz izplēstas burtnīcas lapas, kuru viņa bija atstājusi dzīvokļa durvīs, rakstīja: „Izzvanījos, izklauvējos – netiku iekšā. Vakar un aizvakar bija sēdes, man bija jāsniedz atskaite par savu darbu – sagatavoju rakstu, runājām piecas stundas, pēc tam un arī šodien esmu beigta kā muša. Ar sveicienu Mirdza.”[1] 1950. gada 5. augustā Mirdza Ķempe no Līgatnes rakstīja Emīlijai, bet savā aizņemtībā nebija noskaidrojusi precīzu E. Briežkalnes mājas adresi. Uz labu laimi un nepareizu adresi, nosūtīja vēstuli: „Vecais karabiedri – kā nu klājas? Vai papiņš slims vai vesels, kāds viņa garastāvoklis? Es rakstu, lasu, eju sēnēs, apbrīnoju daiļo dabu un kaujos kā velns ar mušām ar savām drūmajām domām. (..) Ap 21. būšu Rīgā, tad atkal kaut kur izšausimies zaļumos.”[2] Lāčplēša ielas dzīvoklis pēc A.Čaka nāves dažkārt kalpoja par atpūtas un dzīves vietu iebraukušajiem literātiem no ārzemēm. Bez precīza datējuma Mirdza Ķempe 20. gadsimta 50. gados raksta vēstuli E. Briežkalnei ar lūgumu uzņem savā dzīvoklī fiziķi Feliksu Knorri ar sievu no Maskavas un atrunu, ka „pie mani šovakar nakšņo Strauta, negribas viņu dzīt projām. Ja vari, lūdzu, pieņem uz vienu naksniņu pie sevis – cerams, ka samaksās. Ne tikai cerams, šie saka, ka noteikti maksās. Ja nē, tad būs jāgrūž Strauta laukā. Bet Tev ir ērtāk – Tu esi sveša. Man mājās nav nekā ar ko viņus pacienāt – neērti.”[3] 1954. gada 27. aprīlī M.Ķempe rakstīja no Saulkrastiem: „Apaļā Emīlija! Lūdzu līdz nākošajam izbraucienam nopērc man vēl rūtu, citronmētru, piparmētru (aptiekā uz Ģertrūdes stūra kastītē), kartupeļu miltus, salātiņus. Visu citu jau iegādājos. Varbūt arī pati izšaujies līdz.”[4] Abu ciešā draudzība ilga līdz M. Ķempes nāvei 1974. gadā.

Muzeju nakts un riekstiņi. 2014. gada Muzeju nakts. Tēma – dzintars. Esam sagatavojušās. Ir izstāde un lībiešu jauniešu koncerts, ar kuru sagaidīt pusnakti. Visu vakaru cilvēki nāk un iet. Vieniem patīk un interesē vairāk, citiem mazāk. Ierodas kāds jauns pāris, kuriem interesē pilnīgi viss. Izstāstu A.Čaka biogrāfiju, runājam par pasākumiem un muzeja nākotnes iespējām. Ir klāts galds, kur katrs var dabūt aukstu gurķūdeni un saldumus. Jaunais pāris runājas un uzēd. Muzejā ir ienācis aktieris Vilis Daudziņš un mierīgi, dziļā vientulībā staigā pa muzeju. Apskatījis muzeju, viņš, dodoties prom, pienāk atsveicināties. Jaunieši, ieraugot Vili, skatās ar platām acīm un jautā: vai tiešām pats Vilis Daudziņš ir muzejā? Uz ko Vilis atbild – jā. Jaunieši lūdz atļauju personīgi māksliniekam paspiest roku. Vilis ir ļoti atsaucīgs. Jaunietis emociju pārņemts saka: man taču neviens neticēs, ka es Muzeja naktī V.Daudziņam personīgi roku paspiedu!

Uz tādas pozitīvas nots beidzas mūsu saruna. Divas nedēļas vēlāk muzejā zvana telefons un tas pats jaunietis vaicā, kur es Muzeju naktī dabūju tos riekstiņus? Esot bijuši ļoti garšīgi. Mēģinu saprast, par ko tieši viņš runā, līdz atceros, ka muzeja svētkos uz galda bija saldie riekstiņi no kulinārijas. Jautāju, vai viņu nekas cits neinteresē, varbūt kaut kas attiecībā uz dzejnieku A.Čaku? Uz ko jaunietis atbildēja, ka Muzeju naktī par Čaku jau visu esot uzzinājis, bet tie riekstiņi esot bijuši īpaši garšīgi.