Aleksandram Čakam 120

26.10.2021

14. stāsts. Noslēgums un sākums.

Aleksandrs bija luteklis. Vienīgais bērns savā ģimenē. Latviešu zemnieku un amatnieku pēctecis. Piedzima pilsoniskajā Rīgā. Pilsētnieks. Iedzimtas. Rīgas iedzimtais. No tēva-drēbniekmeistara moderni apšūts, no mātes-labās manierēs audzināts. Tas noderēja visu dzīvi – perfekts vizuālais tēls, kas tika papildināts ar iznesību, dāsnumu, talantu.

Daudzreiz atzinās mīlestībā savai pilsētai. Sarunājās ar tirgus sievām. Ormaņiem mācīja viņu darbu, izbraukāja ar tramvaju visu Rīgu un vēlos vakaros, kad pilsēta pieklusa, klausījās tramvaju skaņās aiz loga. Izmisuma un aizvainojumu brīžos iegāja Svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcā nolikt sveci un sakārtot domas. Krogos kopā ar draugiem un meitenēm, skanot Bellacord platēm, dejoja līdz rītam. Un rakstīja, par spīti tuvo cilvēku neticībai, šaubām un pārmetumiem.