Antra Medne Aleksandra Čaka ģimenes pastkaršu kolekcijas dārgumi

31.07.2018

Antra Medne

Aleksandra Čaka ģimenes pastkaršu kolekcijas dārgumi

Aleksandra Čaka muzeja krājumā glabājas vairāk kā simts dzejnieka ģimenei 20. gadsimta 20. un 30. gados sūtītas pastkartes, kas atspoguļo ne tikai apsveikumu kartīšu modes tendences, vizuālo krāsainību, bet arī sniedz vēsturisku informāciju par A. Čaka ģimenes radiniekiem, draugiem un viņu savstarpējām attiecībām. No pastkartēs rakstītajiem tekstiem iespējams uzzināt par mākslinieku un rakstnieku biedrības „Zaļā Vārna” dibināšanu un izstāžu veidošanas problēmām, par dzejnieka Jāņa Sudrabkalna ceļojumiem pa Gruziju, par dzejnieka mātes Emīlijas Lizetes Čadaraines (1875 - 1936) lielo vēlmi, lai viņas vienīgais dēls izvēlētos godājamu profesiju un studētu medicīnu.

Īpašas pastkartes ir sūtītas A. Čaka tēvam drēbniekmeistaram Jānim Čadarainim (1866 – 1952) ar speciāliem lūgumiem no klientēm. 1932. gada 28. novembrī no Liepājas tika saņemta pastkarte ar tekstu: „Sveiki! Es apdomājos, kad Jūs man tam kažokam tās piedurknes ar tām „kulem” negriežat, bet vienkārši gludas. Es Rīgā iebraukšu jaunnedēļ no nedeļas sākuma. Ar sveicieniem Līziņa.”

Pastkartes kā dokumentāls sava laika un sabiedrības spogulis atspoguļo ģimenes modeli, ikdienas sīkās un  svarīgās lietas. „Vēsturiski pastkaršu tradīcijas pirmsākumi meklējami pirms apmēram 1000 gadiem Ķīnā, kur pēc tā laika etiķetes viesiem, kas kaut kāda iemesla dēļ nevarēja ierasties uz svinībām, bija jānosūta speciāli šim nolūkam paredzēta kartīte sarkanā krāsā ar laba vēlējumiem saimniekam. Pēc ciemošanās līdzīgas kartītes saimnieks nosūtīja saviem viesiem, norādot kā savu, tā viesa vārdu un pievienojot veselības, ilga mūža, laimes un labklājības vēlējumus. Vēlāk šādus vēlējumus kā pavadvārdus sāka pievienot arī dāvanām.

Eiropā pirmās ziņas par pastkartēm atrodamas sākot ar 15. gadsimtu, kad vācieši cits citam Jaunajā gadā mēdza dāvināt tā sauktās dievvārdu bildes - gravīras ar kristīgu saturu. Visbiežāk uz šīm gravīrām bija attēlots Jēzus bērns un uzraksts „Labu un svētīgu gadu!”.  Līdzīgas gravīras dāvināja arī  Lieldienās, ar tām izdaiļoja mājas. Šādu savdabīgu apsveikuma kartīšu cena bija ļoti augsta. Ar laiku uz gravīrām sāka attēlot visdažādākās tematikas zīmējumus un tās izmantoja kā ielūgumus uz svinībām.”

Pastkartēm A. Čaka ģimenē bija īpaša nozīme. Dzejnieka māte Emīlija Lizete Čadaraine visas sūtītās apsveikuma kartītes krāja un glabāja speciālā albumā. Kolekcijā, kas ir saglabājusies, ietilpst ne tikai saņemtās apsveikuma kartītes, bet arī A. Čaka ģimenes locekļu pašu pirktās, glabātās un nenosūtītās pastkartes.

Senākā pastkarte Aleksandra Čaka muzeja krājumā, sūtīta Čadaraiņu ģimenei, saglabājusies no 1911. gada 24. decembra. Skaidras ziņas par sūtītāju „Ādažnieku” nav saglabājušās, bet pastkarte ceļojusi līdzi Čadaraiņu ģimenei bēgļu gaitās Krievijā 1. Pasaules kara laikā un 1920. gadā, kopā ar dzejnieka vecākiem, atgriezusies Rīgā. Neatbildams ir jautājums – vai pastkartei bija kāda sentimentāla nozīme Čadaraiņu ģimenes dzīvē, vai arī tā bija „paslēpusies” kādā no līdzpaņemtajām grāmatām?

(Sakt. 1. att. Senākā pastkarte Čadaraiņu ģimenes pastkaršu kolekcijā.)

20. gadsimta sākumā pastkaršu dažādība nebija tik liela kā šodien. Tās pamatā iepirka no Eiropas, uzrakstīja vēlējuma tekstus vai dzejoļus latviešu valodā, pārfotografēja un pārdeva.

Viena no pastkaršu sērijām bija telpiski veidotās kartītes – sākumā sagatavots makets,  pēc tam fotografēts. Tās mazliet atgādināja leļļu teātri trīs dimensijās. Vairums apsveikumu kartītes tika darinātas klasiskā tehnikā - attēls kolorēts uz stikla plates un tad drukāts.

Ja 19. gadsimta pastkartes bija ar Lieldienu un Ziemassvētku tematiku, tad vēlāk apsveikumu kartītes tika veidotas visiem dzīves gadījumiem. A. Čaka ģimenes kolekcijā saglabājusies kartīte ar uzrakstu vācu valodā „Mīlestības zvērests” – mūsdienās to varētu sūtīt mīļotajam cilvēkam Valentīndienā.

Emīlijas Lizetes Čadaraines kolekcijā atrodas pastkarte, kurā attēlotas divu bērnības draugu uzticības pilnas attiecības mazliet bērnišķīgā, bet ļoti romantiskā veidā, kad abi agrā rīta stundā devušies makšķerēt.

Makšķerēšanas tēmai veltīta vēl viena krājumā saglabājusies kartīte, kur makšķerniekam nav paveicies izvilkt lielo lomu. Šī kartīte iegādāta laikā, kad A. Čaks strādāja Cēsu apriņķa Drabešu bērnu internātskolā par skolas pārzini. Brīvajā laikā viņš devās uz Āraišu ezeru makšķerēt. Nav saglabājušās vēsturiskas liecības par A. Čaka izvilkto lomu apmēriem. Iespējams, ka jaunais dzejnieks brīvās stundas ezera krastā izmantoja vienkārši atpūtai. Viņa kolēģis Drabešos, skolotājs Nikolajs Dakers (1903 – 1986) apgalvoja, ka „Čaks bija kaislīgs zvejnieks un šad tad tika manīts sēžam Āraišu ezera krastā kā runcis pie bļodas, kur mazgājas zivis. Vairāk tomēr mīlēja ēšanu nekā zvejošanu.”

Ja Drabešos bija grūtības ar pastkaršu iegādi, A. Čaks sveicienus vecākiem uz Rīgu sūtīja uzrakstītus uz vienkāršas, baltas papīra lapas.

Daudzas apsveikuma kartītes dzejnieks saņēma no savas daiļrades cienītājām. Meitenes rakstīja mīlestības pilnas vēstulītes gan minot, gan neminot savus vārdus. 1937. gada  Lieldienās dzejnieks saņēma apsveikumu no „divām Jelgavas meitenēm”, bet Ziemassvētkos A. Čaka pastkastītē bija apsveikums no Bauskas, kur dzīvoja „kāda maza cienītāja”. Pastkartes tika izmantotas ne vien apsveikumu, bet īsu vēstuļu nosūtīšanai.

1947. gada oktobrī divi no A. Čaka draugiem – Jānis Sudrabkalns (1894 – 1975) un Jānis Grots (1901 – 1968) – bija devušies ceļojumā pa Gruziju. Pastkartes no Tbilisi pienāca katru dienu. J. Sudrabkalns 1947. gada 8. oktobrī vēstīja: „Mīļais draugs! Mūsu ceļojums tuvojas beigām. Pieredzējumu un piedzīvojumu kaudzēm. Mana veselība nav visai laba (vēders!), jūtos lāgiem saguris, bet tomēr priecīgs, jo dažas dienas pagājušas kā pasakā. Brīnišķīgās kalnu zemes! (..) Sveicini visus no pasaules apceļotāja Sudrabkalna.” Jānis Grots pierakstījis piebildi: „Žēl, ka te nav Tevis.”